Pirts-pirtnieks.lv

Sava pirtiņa, jeb nedaudz par pirts būvēšanu

0

Autors: pirtnieks | Tēma: Pirtiņas | 17-04-2011

Sava pirts

jeb nedaudz par pirts būvniecības aspektiem

Šķiet, katra pirts mīļa viens no kvēlākajiem sapņiem ir pašam sava pirtiņa. Ja esat nobriedis sev tādu iegādāt, tad visdrošāk to ir uzticēt profesionāļiem, lai gan interesēšanās par variantiem un papildus konsultēšanās jums var garantēt tikai labāko no iespējamajiem rezultātiem. Kā katrā lietā, arī pirts būvniecībā ir daudz mazu niansētu sīkumu, piemēram, pirms pirts būvēšanas ir ieteicams pieaicināt rīkstnieku, kurš pateiks vai jūsu izvēlētajai vietai ir labvēlīga enerģētika, vai ar āderēm viss ir kārtībā, kurā vietā labāk kursies krāsns un kur rakt, piemēram, aku pirts tuvumā. Pie reizes varat arī pakonsultēties par pirtsakmeņu enerģētisko starojumu.

Izvēloties materiālu, no kura celsiet pirti, jāatceras, ka nekas nebūs tik labs kā koks, jo tas ir materiāls, kurš elpo. Bieži var dzirdēt izteikumus, ka mūsdienās koks tiek tik ļoti apstrādāts ar līdzekļiem pret kaitēkļiem un lakām, ka tā elpošana ir mīts, taču pirti jums neviens prātīgs pirts meistars neieteiks apstrādāt ar līdzekļiem, kas slāpētu koka dabīgo spēju elpot, tāpat arī spraugas jums neviens augsti kvalificēts speciālists neieteiks aizpūst ar putām. Iespējams, šādi būs ātrāk, ērtāk un lētāk, taču putas laika gaitā sāk drupt un šādi elpojošais koks fragmentāri tiek noslāpēts. Tāpat arī pareizi celta koka pirtiņa pati izžūs un tajā nebūs jāsaskaras ar lieku mitrumu un tā izraisītām baktērijām, pūšanu un tamlīdzīgām neražām.

Visieteicamākais koks guļbaļķu pirtiņai ir egle. Egle ir taisnāka un kā jau skuju koks arī izturīgāka. Ja skatās pirts grīdu, arī to vēlams taisīt no koka dēļiem, šeit, savukārt, vislabāk derēs priede, jo priede par egli labāk cauri laiž mitrumu un izžūs ātrāk, tā lēnāk pūs un ir izturīga. Vēl populāra pirts būvniecībā ir apse – tieši savas labvēlīgās enerģijas dēļ, turklāt arī esot ūdenī tā nebojājas tik drīz cik citi koki – ne par velti agrāk akās tika likti tieši apses grodi. Vēl diezgan izplatīts variants ir arī pirts iekštelpu apdare ar apses dēlīšiem, kas ir gan estētiski, gan praktiski, jo skuju kokiem pie lielām temperatūrām izdalās sveķi. Sliktā īpašība apsei gan ir tendence materiālam ″grozīties″. Taču katrai lietai un iespējām var atrast piemērotāko variantu un te jums lieti var palīdzēt zinātāja padoms, jo svarīgi ir pat tas no kādiem kokiem tiek celta pirts – tie nevar būt ne par jaunu, ne vecu, taču tik specifisku informāciju var atrast tikai būvniecības noteikumos vai speciālistu galvās.

Visdabīgākie jumti būtu niedru, salmu vai lubiņu jumti, taču ar šādiem jumtiem problēmas var sagādāt augstais ugunsnedrošības līmenis. Tāpēc pirti vienmēr ceļ atstatus no citām ēkām. Vēlams ūdens tuvumā.

Par pirtsakmeņiem var kalpot arī jūsu pašu savāktie laukakmeņi – tos nav obligāti jāpērk. Labāk izvēlēties tos, kuri bijuši vairāk zemē, ne apkārtējās vides ietekmē un kas ir ļoti svarīgi – jāskatās, lai akmeņi nav kaļķaini – pie noteiktas karstuma temperatūras sasniegšanas tie var sprāgt, bet, ja nesprāgs, tad karstumā degot tie izdalīs kaitīgas gāzes. Tāpēc nepērkot akmeņus ir vērts mazliet papētīt to sastāvu un struktūru.

Latviešiem ierastās pirtis iedala melnajā un baltajā pirtī. Atšķirība ir pirts kurināšanas tehnikā. Melnā pirts ne tikai saucas melna, bet arī ir melna – dūmu dēļ, kuri pirts kurināšanas laikā nonāk visā pirts telpā un pa skursteni secīgi izplūst ārā, bet baltā tiek veidota ar akmeņiem uz trubām nevis uz kurtuves. Kurtuve var atrasties, piemēram, priekštelpā. Mūsdienu vajadzībām veiksmīgākais variants būtu baltā pirts, jo tā ir gan ugunsdrošāka, gan arī estētiskāka un gaišāka, turklāt, atšķirībā no melnās, to var kurināt visu laiku, arī pašam atrodoties pirts telpā, taču senču ne vienu vien tradīciju kopjošajiem tuvāka varētu būt melnā pirts, jo tajā iespējams žāvēt gaļu un kaltēt iesalu alum. Vienīgi klīrīgākām dāmām varētu nepatikt gaļas smarža, kas ar dūmiem ieēdas pirts sienās un vēl burtiski gadiem šajā pirtī gājēja ādu padara apetelīgi smaržojošu.

Kurināt pirti vajadzētu pirmām kārtām jau no ugunsdrošības viedokļa un te nederēs skujkoku malka vai malka, kurā ir daudz sveķu, piemēram, plūme – šāda malka sprakšķēs, ja gadīsies īpaši sveķains gabals – pat uztaisīs mazu salūtu jūsu krāsnī, kas var būt pēdējais. Turklāt, jāņem vērā arī tas, ka dedzinot tas viss nonāk pirts gaisā. Tā tikai šķiet, ka dūmi tiek izvadīti un gaiss ir tīrs – pirts kvalitāti tieši ietekmē arī malka, kas tiek likta krāsnī, piemēram, dedzinot to pašu sprakšķošo sveķi izdalās darva. Lieki piebilst, ka dedzināt pirts krāsnī papīrus vai citus nedabīgus iekurus ir tabu! Vislabākā pirts kurināšanai būs lapu koku malka – alksnis, bērzs un apse. Bet iekuram noderēs bērza tāss vai cita lapu koka miza.

Pirtī temperatūra mēdz būt ļoti liela, tāpēc uzmanīgi jāizvēlas pirtī lietojamos atribūtus – ūdens spainīšus un kausiņus – ideālā variantā tie ir no koka. Ir redzēti arī bieza plastmasas trauki, kurus kurināšanas laikā no melnās pirts iznes. Viss, kas būs no metāla sakarsīs tik ļoti, ka visai ticams tam pieskaroties jūs dabūsiet apdegumu. Tādēļ ceļot pirti arī durvju rokturiem vajadzētu būt no koka. Runājot par apdedzināšanos, noteikti jāapdomā iespēja pirtsakmeņiem apkārt izvietot, piemēram, koka mietiņus, lai izvairītos no negadījumiem.

Lāvu vispraktiskāk ir veidot trijos stāvos, lai gan tikpat labi var iztikt arī ar diviem, ja pirtiņa tiek plānota ar pazemiem griestiem. Šeit jāskatās, lai koks nebūtu pārāk ciets, jo cietie koki izteiktāk sakarst un sēdēšana var kļūt nepatīkama.

Neatkarīgi no materiāla, kuru izvēlēsieties, jums būs brīnišķīga vieta atpūtai un sevis atjaunotnei. Taču vadoties pēc iespējām, tomēr, ir vērts nedaudz pagaidīt, iekrāt un tad uzcelt patiešām labu pirti, kura kalpos ar nākamajām paaudzēm, jo iegūstot kvalitāti, to pat laikam ir ļoti grūti nonivelēt. Kā nekā tas sasaucas ar pirts būtību – celt jūsu dzīves kvalitāti. Lai izdodas!

 

 

 

 

Jūsu atsauksmes

Jums vajag autorizēties, lai atstātu komentārus.